Like this:

Bieži sanāk vienai braukt tālus ceļa gabalus, izbraucot no Rīgas allaž gadās redzēt kādu vientuļu balsotāju, vai arī veselu braukt gribētāju strīpu. Šajā stāstā aprakstīšu kādu jautru situāciju par stopotāju.

Ir auksta, drēgna ziemas diena, slapjdraņķis, pūš spēcīgs vējš, braucu no Rīgas uz Vidzemes pusi. Braucu un domāju, cik labi, ka man ir auto, ka nav jābrauc ar sabiedrisko un tālu jāiet kājām, iedomu iespaidā nodrebinos un pagriežu lielāku siltumu mašīnā.

Tuvojos Vangažiem, laiks paliek vēl draņķīgāks, nekā bija, izbraucot no Rīgas. Skatos, Vangažu pieturā stāv meitēns īsiem, īsiem bruncīšiem, plānā jaciņā, balso. Parasti balsotājus cenšos neņemt dažādu piedzīvojumu stāstu dēļ, ko stāstījuši mani draugi, bet šeit ir gadījums, kad man siltā auto sēžot, sirds lūzt.

Sāku bremzēt, skatos caur tumši notonēto stiklu, meituks, īsajiem svārkiem plīvojot sparīgi diedz manas melnās sporta mašīnas virzienā. Ui, nodomāju, nabags, būs galīgi nosalis un izmircis, tāpēc, pirms nolaižu loga stiklu, sejā iestatu laipnu, omulīgu smaidu.

Aizelsies meituks nonāk līdz manam auto, loga stiklam nolaižoties manai smaidīgajai welcome sejai pretim raugās make up karaliene, dusmīga sārtvaidze, kura mani ieraugot krievu valodā sašutusi saka: „Baba, bļa!“ Mana seja no smaida pāriet jautājumā, mazums kas cilvēkam noticis? Bet meituks krievu mēlē atkārto, lai es vecene, vissenākās profesijas pārstāve, tinos prom no šejienes uz vīrieša dzimumlocekļa, turklāt ātri, atkārtoti vairākas reizes piesaucot senāko profesiju un nez kāpēc to adresējot manā virzienā, spļaudoties un rādot rupjus žestus.

Es nezinu, cik ilgi sēdēju ar vaļēju žokli, bet, kad attapos, sāku sklaļi smieties un, aizvērdama logu, turpināju ceļu.

Morāle, ja arī liekas, ka kāds lūdz Tavu palīdzību, ne vienmēr ir vajadzīga tieši Tava palīdzība. :)

* man ir vēl viens zīmīgs stopotāja stāsts, bet par to citreiz :)